Sen sekoju līdzi visām penterēm saistībā ar Hermani, un godīgi sakot pat man - politiski nihilistiski noskaņotam cilvēkam, kaut uz īsu brīdi radās dzirkstele sirdī kad Alvis izvirzīja savu kandidatūru un idejas. Un viss būtu skaisti un krāsaini, ja ne vairāki ''bet".
Pliki un nenopietni vārdi/apsolījumi - bieži vien viņš mēdz pļurkstēt un ar kājiņām dauzīt zemi, ka vajag rīkoties un darīt kaut ko lietas labā, bet kā viss tiks risināts par to nav ne vārda.
Kādā veidā viņš atšķiras no pārējiem deputātiem? Tas pats populisms un debīli ksenofobiski uzskati. No ādas vien var lekt ārā kad redz tik izglītotu un kulturālu cilvēku uzvedamies tik zemu. Tā paša nacionālistiskā ideoloģija kā visām pārējām partijām.
Labi, viņs izmainīs noteikumus, ieviesīs visus savus Napoleona plānus - un kas tālāk? Kurš sekos līdzi visai viņa brīnumsistēmai? Kur ir garantija, ka viss atkal neatgriezīsies kā bija?
Ļoti interesē citu cilvēku viedoklis par Alvi un viņa idejām. Kāds ir jūsu skatijums uz visu šo situāciju? Lūdzu dalaties ar domām brīvi un atklāti.